Sikspārņu naktī kāda ragana dejo,
Sniegpārslu baltumā ugunskura liesmās,
Par kritušo eņģeli domājot šonakt,
Un skauģu aprauto mīlestības dziesmu.
Inkvizīcijas tēviem sejā iemetot smieklus,
Sniegpārslām baltām krītot uz sejas,
Dejo sikspārņu naktī savu pēdējo deju.
Kaut kailās krūtis liesmas jau sniedz.
Skan tālumā kauciens mēnesim raidīts,
Par ļaužu stulbumu, skaudību melnu,
Par raganu pataisot zintnieci skaistu,
Un bāleliņu viņas par eņģeli kritušo.
Sniegpārslas krīt, kauc vientuļš vilks,
Uguns liesmās dejo ragana pēdējo deju,
Inkvizīcijas tēviem smejoties sejā,
Jo mīlestību nogalināt tie nevar nekad.
/Egils Dambis/
